Ilgi gaidītais ieraksts ir klāt.

Par ierakstu.

1. Nebrīnieties, ka ierakstā dominēs tādi un tādi klasesbiedri + Luīze, Pēteris un citi, nevis visi klasesbiedri + Luīze, Pēteris un citi.

2. Iekavās ierakstīšu komentārus, kas neattiecas uz ieraksta tēmu.

2008./09. Mācību gada īss pārskats.

Mans mācību gads sākās tikai 9. septembrī, jo visu pirmo mācību nedēļu, kā arī 8. septembrī nebiju skolā.
Un kā diena sākās? Edgars Supe momentāni uzdeva jautājumu: „ Kādēļ tu (esmu pārliecināta, ka savā prātā viņš „tu” neiztēlojās ar lielo burtu, nepieklājīgais cilvēks, nolāpīts) neaizgāji prom no šīs skolas?” Viņa balsī bija jaušams neviltots sašutums. Man prieks, ka es spēju tik vienkārši apbēdināt cilvēkus.

Un septembrī arī sākās visas tās emo padarīšanas. Stulbums, ka es jums saku. Visi mani sāka saukāt par vēnu griezēju (pie vēnu griešanas vēl atgriezīšos arī vēlāk, nekur šī burvīgā tēma nepazudīs (ja vien nesāks spēlēt paslēpes, un manas smadzenes nebūs spējīgas atklāt tēmas atrašanās vietu)).

Un emo sakarā es arī draugiem.lv dienasgrāmatā uzdevu cilvēkiem jautājumu: „Kādēļ dažas personas sauc mani par emo?”
Un šī ieraksta dēļ manā dienasgrāmatā bija par 63 komentāriem vairāk. Un tie komentāri ir arī interesanti, starp citu. Interesanti paskatīties, kā es rakstīju vēl tik nesen. Cilvēki mainās, nudien.

Un sākās arī tas margarīns, ko sauc par ģeogrāfiju un bioloģiju. Vienā no pirmajām ģeogrāfijas stundām Priede centās ieskaidrot, ka Zeme čīkst tāpat kā viņas globuss.
Būtu kaut kas jāuzraksta arī par bioloģiju, bet vienīgais, ko es atceros, bija pirmais kontroldarbs, kurā es izpelnījos 9. Un tādēļ man arī radās tāda iesauka kā ZubrisEmoBioloģija, kas, starp citu, ir mans lietotājvārds Twitter(ā) (tikai angliski, protams, lai tagad jums būtu, par ko pasmadzeņot).
Vispār es meloju. Ir vēl kaut kas, ko es atceros par bioloģiju. Gatavošanās jau iepriekšminētajam kontroldarbam bija visai savāda. Iepriekšējā vakarā es miksēju Skype piedāvātās iespējas un pierakstu, kā arī mācību grāmatas pārlasīšanu. Varbūt Luīzei vēl „čats” ir saglabājies, bet es ļoti šaubos. Un labi, ka tā.

Un, lūk, es uzzināju, kas ir difterija. Jau pirms n-tajiem mēnešiem.
Difterija – akūta cilvēku infekcijas slimība, kam raksturīga vispārēja intoksikācija un žāvas vai augšējo elpošanas ceļu gļotādas bojājumi.

Oktobris arī bija visai savāds mēnesis. Bet, kā jau zinām, Luīzes un Pētera sabiedrībā viss gads var pārvērsties par komēdiju ar šausmeņu piedevu.

Mēneša jautājums, kas ir kļuvis arī par mācību gada jautājumu: „Eu, tu esi meitene, vai ne?”

Un sapieni no visas sirds arī centās kļūt par Sofijas nervu sabrukuma iemesliem. Re, neizdevās.

Sākās arī PCK (kurš, starp citu, ir jau arī beidzies), kas kļuva par mācību gada nozīmīgu sastāvdaļu. Pēteris ieguva daudz jaunu iesauku, mēs iepazinām kastaņus, kā arī regulāru septiņstūri un vēl citas interesantas personas. MiG(s) sāka klausīties mūziku, kas, protams, bija mans nopelns.

Un, protams, rudenī sāka norisināties manas dienasgrāmatas evolūcija. Kā jau rakstīju, interesanti pārlasīt vecus ierakstus un komentārus. Un savādi apzināties, ka… Nu labi, lai paliek. Nav jūsu darīšana.

Un es arī atsāku aktīvi braukt ar riteni. Tāpat kā vasarā.

Novembris.
Klasesbiedrenes bija pārņēmusi dziesma „Viņa raud”. Kristiāna par to varētu pastāstīt sīkāk.

Vispār es no novembra notikumiem neko daudz neatceros, jo tad īpaši daudz nerakstīju dienasgrāmatā (varbūt kāds jau pamanījis, ka atsvaidzinu atmiņas, pārlasot ierakstus). Protams, PCK turpinājās, Pēteris turpināja klausīties metālu un tā tālāk, un tā vēl joprojām.

Un bija arī mana vārda diena. Tukša bilde, neko neatceros.

Un, jā, Obama uzvarēja.

Decembris.
http://www.tvnet.lv/men/hobiji/article.php?id=90898
Pasaules gals.

Luīze ieradās uz Ziemassvētku koncertu J4V. Kā viņa pati teica, gandrīz aizmiga.

Pēteris bija pārņemts ar vārdu savienojumu „vienkāršrunas leksika”.

Un bija arī „Jarmarka”. Es iegadājos slavenos lodveida baktēriju auskarus.

Uzsāku tradīciju – cepumu dāvināšanu.

Un vēl viena tradīcija – speršana.

Mēneša dialogs:
Es: „Gribi savā telefonā „Cemeteries Of London”?
Luīze: „Nē.”
Es: „Zini, man šķiet, ka tā dziesma Edgaram kādreiz patika.”
Luīze: „Ā, jā, gribu gan.”

Ziemassvētki. Man nav, ko teikt. Vārds pats visu izsaka.

Janvārī es kļuvu 14 gadus veca. Cik jauki. Tagad man ir arī kriminālatbildība, sasodīts.

Elizabete atklāja, ka telefonā ir tāda lieta kā „Bluetooth”. Un šis bija arī tas iemesls, kādēļ mājās sāka skanēt Keitijas Perijas (neesmu pārliecināta, vai uzrakstīju pareizi, bet tas arī mani nemaz nesatrauc) dziesmas.

Šķiet, Janvārī es iepazinos ar Mariju ar Evelīnu. Jau tā vien ir vērts nodzīvot veselu mēnesi.

Un, jā, Treimane uzdeva „Tālavas taurētāju” iemācīties no galvas. Iemesls, kādēļ varētu neizdzīvot vienu mēnesi.

Un pat avīzē parādījās ledus, atkal ledus, kā arī pingvīns. Šo dziesmu varētu uzskatīt par mēneša dziesmu, jo par mācību gada dziesmu es esmu ievēlējusi citu. Bet par to vēlāk.

Un es izlasīju „Krēslu”. Vispār grāmata neslikta. Bet pārējās daļas gan nav tik labas (jau Tuvarbūtzinikuro mēnesi lasu „Eclipse”, bet vēl joprojām neesmu izlasījusi, un tas jau kaut ko nozīmē).

Luīzei 28.01.09. bija dzimšanas diena.Tagad arī viņai ir iestājusies kriminālatbildība.

Februārī sākās pirmdienu un trešdienu vakari kopā ar Līgu un Lienu Celmām. Un tas nozīmēja, ka man trešdienas vakari ar Rogu, radio SWH un Citiem vairs nespīdēja. Tātad ceturtdienas.

Februārī arī uzradās Tālavas trompetists, Pēteris cēla „Pillowhenge”, kā arī Kremli no klučiem, lai pēc tam to visu sagrautu.

Manam vārdu krājumam pievienojās arī „suicīds”, kas gandrīz visu februāri dažu paziņu lokā bija ļoti izplatīts vāŗds.

Sāku patērēt daudz košļājamās gumijas, bet, protams, ar Luīzi salīdzināt nevarēja.

Par martu man nav vēlmes kaut ko rakstīt, kur nu vēl pārlasīt dienasgrāmatu, lai atsvaidzinātu atmiņas un lai jums būtu vairāk lasāmvielas. Tādēļ aprobežošos ar pāris vārdiem.

Martā draugiem.lv tā sauktā „komanda” varēja piedāvāt virtuālo pļaujmašīnu, lai likvidētu ziedus portālā.

Un vēl kas. Uranus.

Aprīlī man nozaga maku. To zaļo. Un no somas izzaga arī „Orbit”. Cik nekrietni.

Un arī aprīlī maku es atguvu. Tomēr tas bija iztukšots.

Un es arī atsāku riteņbraukšanu. Jo ziemā man vecāki neļāva braukt. Kur rodas tādi ļaunuma iemiesojumi, ko?

AKKA/LAA izcēlās.

Mēneša teikums:
Mana atmiņa ir kā ar M3A1 mašīnpistoli sašauts katls.

Pienāca maijs. Klavieru eksāmens, neskaitāmie kontroldarbi, kā arī „Spīgo” koncerts ir tie temati, kas vislabāk mēnesi raksturo.

Maijā Pēterim radās parādnieks (shame on You), un tas ir arī iemesls, kādēļ MiG(s) man vēl joprojām nav izklāstījis, kā rodas puņķi. Man, protams, kaut kāda nojausma ir, bet es tomēr gribētu dzirdēt gudra cilvēka stastījumu.

Maijā, kā mēs visi zinām, tiek izdotas liecības. Mana liecība kļuva par slavenību.

Sākās gatavošanās Vācijas braucienam.

Es jūtu, ka pēdējo mēnešu apraksts ir ļoti garlaicīgs, tādēļ, lai piešķirtu ierakstam kādu akmeni, es aprakstīšu vēl dažas lietas, kuru norises laiku neatceros. Un uztapināšu vēl citas lietas, protams. Bez tēmas, protams.

Emīls kaut kad vācu valodas stundā attēloja mani. Demonstrēja, kā es griežot vēnas. Un ar papīra nazi sagriezās.

Es ieviesu zīmēšanas kladi (tādas bija ļoti populāras), bet drīz vien man bija jāievieš jauna, jo
1. Edgars kladē izveidoja pāris caurumu.
2. Ekskursijā uz Rīgas zoodārzu es ziedoju daļu klades lapu, lai citi varētu veidot lidmašīnītes.

Diemžēl arī jaunā klade ilgi nedzīvoja, jo tajā Edgars iezīmēja vairākus zīmējumus, un es negribēju, lai zīmējumi būtu Kladē, tādēļ arī šī klade tagad kaut kur manā istabā stāv, un, iespejams, drīz tiks iznīcināta, jo Edgara pirkstu nospiedumi uz manām mantām nav nepieciešami, ka es jums saku.

Tādēļ man ir jau trešā klade, kurā ir ļoti neliela daļa no Luīzes biogrāfijas. Arī šī klade ir cietusi, jo tā tika nosmērēta ar jogurtu. Es jogurta pleķus likvidēju, izplēšot nevēlamos klades fragmentus. Sarežģītākai operācijai autobusā nebija resursu.

Kaut kad šogad es iepazinos ar Kasparu. Ļoti savādi, ka viņu varu iešķirot pie labajām, pat ļoti labajām paziņām, kas man attiecībā uz tādiem cilvēkiem kā viņš ir ļoti netipiski.

Uzlecošās zvaigznes – “Kombuļi”. Un vēl joprojām spīd (Vācijā kādu muzicējošu jauniešu baru nodēvējām par „Tokio Kombuļi”).

Tas pats nīstais Edgars tika izsmadzeņojis ideju, kā hospitalizēt Drēsku. Es laikam nedrīkstu publicēt ideju šeit, jo Drēska ar` var lasīt. Un tad nu jums, cilvēki, plāns tiešām neizdotos. Kaut gan neizdosies tik un tā.

Man pret Ingrīdu Drēsku nav nekādu iebildumu un antipātiju. Laba skolotāja.
Tas tā, starp citu. Zināšanai.

Es: “Edgar, tev īsi pirksti.”
Edgars: “Bet vai tu zini, kas man nav īss?”

Tas bija rupji. Es biju par viņu labākās domās.

Labākais komentārs (publicēju komentāru sēriju, jo citādi nevarētu saprast, par ko runa, apbalvotais komentārs ir pēdējais):

Jānis Kristaps Rotkalis (A blur) 2. feb 22:27
Labi visus komentarus es nezlasiju (bet sapratu kd edzitis ir LOHS)
Sekta!!!!(kad un kur?)
Dieva nav ir buda
Laiks tešām ir varāk kā nauda (ilga dikusija būs domubieros tiem kas jūk prātā kai ir izvaidota šodien)

Edgars Supe (Edzīts) 2. feb 22:30
whoever gave you access to the internet, ir jāpakar un jānošauj.
vismaz iemācies, kas ir viedoklis. un morāles normas. etiķete. whatever.
+ tu laikam neatceries, ko es daru ar tevi, ja man krīt uz nerviem…

Jānis Kristaps Rotkalis (A blur) 2. feb 22:43
http://en.wikipedia.org/wiki/Jerk_(disambiguation)

Dziesma:
Yiruma – River Flows In You

Es, protams, par Dziesmu varētu pasludināt jebkuru dziesmu, kas man tik ļoti patīk, ka sāk palikt bail, bet šī, man šķiet, ir godam pelnījusi uzvarētājas statusu. Un tieši tādēļ, ka tagad liela daļa no J4V mūzikas novirziena skolniecēm šo dziesmu spēlē. Pašas. Ar prieku. Spēlē klavieres. Tas kaut ko nozīmē.

Nākošais ieraksts varētu būt par pilnīgi neko. Gadījumā, ja man ļoti gribēsies rakstīt. Bet kaut kad tuvākajā laikā es arī publicēšu pirmo daļu no Luīzes biogrāfijas, kurā par Luīzi būs tik pat daudz, cik manā „Kropla Beskidu” ūdens pudelē ir ūdens. Pāris lāses.

Šis ir mans pirmais ieraksts.

Es varētu būt jauka. Es  varētu nokopēt kādu manis veidotu, sasodīti garu draugiem.lv dienasgrāmatas ierakstu. Tad Luīze un vēl kāds, kuram es iedotu saiti uz šo blogu, varētu nepatikā iesaukties: “Es jau šito esmu lasījusi/is!” Un tad Cilvēki man teiktu: “Uzraksti kaut ko citu, pie joda.” 

Tādēļ es jau tagad rakstu kaut ko citu. 

Šīsdienas temats – psihiatriskās slimnīcas. 

Zinu, ka daži jau ir informēti par manām domām psihiatrisko slimnīcu sakarā (iepriekšminētā Luīze un varbūt vēl kāds, kurš lasa manu draugiem.lv dienasgrāmatu). 

Patiesībā nekāda viedokļa man nav, ja mēs runājam par iestāžu nozīmi, nepieciešamību Latvijā un pasaulē vispār. 

Vienīgais, ko es gribētu ieteikt arhitektiem, kas nodarbojas ar slimnīcu projektēšanu, ir 

1. veidot ēkām daudz lielu logu, lai slimajiem būtu skats uz apkārtējo pasauli (Patiesībā tā ir ļoti nepamatota vēlme, but who cares?), 
   
2. slimnīcu fasādēm paredzēt balto krāsu (Man vienmēr psihenes asociējas ar balto krāsu. Jautājums – kādēļ? Kādēļ ne ar, piemēram, sarkanu vai zaļu krāsu?), 
   
3. atstāt uz fasādes vietu uzrakstam “Ar mani atkal runā kaijas”.

Pēdējais ierosinājums man patīk vislabāk. Patiesībā arī tas ir sasodīti nepamatots, tā pat kā pārējie divi. But I do not care. 

Tas arī par šīsdienas tēmu ir viss. 

Tagad kārta netēmai. 

Man nepatīk Rowan Atkinson. 

Vakar Mozambikā svinēja sieviešu dienu. Ja es būtu rakstījusi šo rakstu vakar, tik un tā jūs, cilvēci, es neapsveiktu. 

Ļauni. 

Kill Hannah – Lips Like Morphine